Draudzes vēsture

Bolderājas draudzes pirmsākumi un vēsture

Bolderājas draudzes pirmsākumi meklējami jau 17. gs., uz ko norāda senie draudzes protokoli Baltajā baznīcā, jo tā bija saistīta arī ar Daugavgrīvā esošo draudzi ar kopēju mācītāju un lietvedību. Vizitācijas protokolā teikts, ka baznīca atrodas ļoti sliktā stāvoklī un ir par mazu. Tiek ierosināts celt jaunu baznīcu. Tā tiek celta Rīnužu ciemā, tag. Vecmīlgrāvja teritorijā. Arī bolderājieši gribēja savu baznīcu. 

19. gs. Daugavgrīvas un Bolderājas apkārtnē, kā arī Daugavas abos krastos notika lielas pārmaiņas. 1852. gadā tika uzbūvēta telefona līnija no Rīgas uz Bolderāju, 1871. gadā  tika atvērta dzelzceļa līnija uz Mīlgrāvi, uzbūvēts dzelzceļa tilts pār Daugavu, un 1872. gadā tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Bolderāja līdz Ziemas ostai. Satiksme attīstījās, un cilvēki sāka plūst uz darbu no malu malām. Līdz ar to radās nepieciešamība atrast jaunu saiešanas vietu dievkalpojumiem, jo līdz šim bolderājieši bija kopā ar mīlgrāviešiem Baltajā baznīcā, kura tur jau bija no 1788. gada.

Jau 1871. gadā Daugavgrīvas draudze nodibināja komiteju, kuras priekšgalā stājas enerģiska dāma virshāfenmeistera muižnieka Ferdinanta fon Hertviga kundze – Liepājas birģermeistara meita Doroteja fon Hertviga. Tika rīkotas mantu izlozes, vākti ziedojumi. Par baznīcas būvi tiek runāts 1873. gada sinodē, kura notika Valkā. Arī avīzēs tika rakstīts par jaunas baznīcas nepieciešamību. Barons Buksondens atvēlēja baznīcas būvei jaukāko vietu savā muižas dārzā, un darbs pie baznīcas būves varēja sākties.

Ziedojumu veidā tika savākti gandrīz 7 tūkstoši rbļ., no kuriem uzbūvēja baznīcu, izbūvēja ērģeles, izgatavoja zvanu un visu baznīcai vajadzīgo inventāru. Bolderājas baznīca celta 1873.–1875. gadam.

1875. gada 25. maijs – Bolderājas baznīcas iesvētīšana

“Sirds smejas aiz prieka, šo glīto namu uzlūkojot!” tā kāds draudzes loceklis izsaucās Bolderājas baznīcas iesvētīšanas dienā.  

Tai 25. maijā š. g. tapa jauns Dieva nams iesvētīts. Tā bija diena, ko daudzi bij vēlējušies, tāpēc tā bij īsti prieka diena! Šis Dieva nams ir kā auglis, kas no pašas draudzes sirds ir izaudzis un tādēļ tas ir jo visiem mīļš un dārgs. Jau agrāk daudz pēc tāda Dieva nama bij ilgojušies, bet arvienu dažādi kavēkļi ir ceļā bijuši, kamēr viena godinājama kundze D. v. Hertwig, tā sakot šī nama grunts akmeni lika. Tā ir darbojusies, kamēr visiem kā par brīnumu jauks Dieva nams priekš acīm stāvēja. Minētā diena bija jauka ar skaidru gaisu, lai gan no jūras puses pavēss vējš pūta, tomēr tas neko neskādēja, bet īpaši bija vajadzīgs, to lielo ļaužu drūzmu dēļ, kas šinī dienā Dieva namā spiedās. (..) Visu šo būvi no ārpuses kā no iekšpuses uzskatot, tiešām jāpriecājas par to piemīlību un jaukumu, kas mūsu acīm parādās. Nekas netrūkst. Divi kroņa lukturi tev priekš acīm stāv, jauks altāris un kancele, jauka, mīlīga ērģeļu skaņa tevi sveicina, un spēcīga zvana balss tevi aicina ieiet. Lai gan diezgan pūles te klāt ir bijušas, tomēr mērķis ir aizsniegts un viss ir aizmirsts. (..) Bet tai kundzei, kas tik cieti pie visa darbojusēs un gādājuse, lai būtu tas vārds par patiesību palicis: „Maria ir to labāku daļu izvēlējusēs, kas arī tai netaps atņemta.”

(Mājas Viesis, Nr. 46, 1875, 15. nov.)

Mācītāji

Ferdinand Erdmann Stoll (1816–1893)

Pirmais Bolderājas baznīcas mācītājs. Bijis mācītājs Daugavgrīvas draudzē 1849–1892. gadam). Bolderājas baznīcā kalpojis 1875.–1892. gadam. Dievkalpojumi notikuši ik pēc trim svētdienām.

Mārtiņš Bankins (1864–1939)

Bolderājas baznīcā kalpojis 1893.–1933 gadam. Sprediķoja pārmaiņus Bolderājas baznīcā un Baltajā baznīcā ik pēc 2 nedēļām latviešu un vācu valodā.

Darbu rudeņos un pavasaros apgrūtināja Daugavas ūdeņi. Bieži nācās pielietot zvejnieku laivu kā vienīgo satiksmes līdzekli ar Bolderāju. Revolūcijas un kara laikus māc. Bankins pavadīja savā draudzē un darbā, neskatoties, ka viņa dzīvība bieži tika apdraudēta. Bēgļu laikā, no 1815.g. līdz 1817.g., Bankins bija Mīlgrāvja – Bolderājas bēgļu ēdināšanas punkta vadītājs un bēgļu mācītājs Rīgas apkārtnei. Par pūliņiem grūtā laikmetā māc. Bankins kā atziņu no valdības 1916. gadā saņem zelta krustu. Viņa dievkalpojumi vienmēr bija kupli apmeklēti.

Jau no 1919. gada Bolderājas draudzē darbojās padome. 
1922. gadā notiek pirmo jauniešu iesvēte (līdz tam tā notika Baltajā baznīcā)
1927. gadā – valdes un draudzes sēde (tiek apstiprināts valdes sastāvs).

Pēteris Nesaule (1907–1996)

Bolderājas baznīcā kalpojis  1933. gadā kā mācītāja vietnieks. Vēlāk Bolderājas draudze grib viņu redzēt par pastāvīgu mācītāju. Tā kā viņš bija vēl students, tad par pastāvīgu mācītāja vietas izpildītāju neapstiprināja. Kalpojis Alūksnes, Nītaures, Jaunpils draudzēs; emigrācijā – Vācijā un ASV latviešu draudzēs.

Teodors Zīraks (1902–2000)

Bolderājas baznīcā kalpojis  1934.–1944. gadam. T. Zīraks strādāja arī par reliģijas un ētikas skolotāju Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskolā. 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Turpināja kalpot Vācijā un ASV latviešu draudzēs. Tomēr saites ar Bolderājas draudzi nepārrāva, interesējās par tās dzīvi un bieži atbalstīja materiālā veidā.

Osvalds Ābelītis (1909–2001)

Sv. Ģertrūdes baznīcā, Liepājas Sv. Annas baznīcā, Ogres draudzē. Visilgāk darbs ar mīlestību ticis ieguldīts Bolderājas draudzē (1944– 1957). Apveltīts ar skaistu balsi un muzikālām spējām. Laikabiedri viņu atceras ne tikai kā dziedātāju, bet arī kā vijolnieku, jo reizēm dievkalpojumus kuplināja, spēlējot vijoli, arī savus komponētos skaņdarbus. 

Jānis Kundziņš (1891–1967)

Bolderājas baznīcā kalpojis 1958.–1967. gadam. Kalpojis arī Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Dievkalpojumi tika vadīti arī ceturtdienu vakaros. No Latvijas valdības apbalvots ar „Viestura nopelna krustu” par darbu valsts un draudzes labā.

Ar 1958. gadu mācītājs apkalpoja tikai Bolderājas draudzi, lai gan visi iepriekšējie mācītāji apkalpoja arī Balto baznīcu.

Jānis Smilškalns (1899–1983)

Bolderājas baznīcā kalpojis 1967.–1977. gadam. Studējis filoloģiju un strādājis par skolotāju. Dzīvesbiedre  Mirdza Smilškalne – Bolderājas  baznīcas ērģelniece.

Berta Stroža (1914–2005)

Bolderājas baznīcā kalpojusi 1978.–1990. gadam. Organizēja svētdienas skolu.
Palīdzēja draudzei uzturēt baznīcu kārtībā un vadīja visu atjaunošanas darbu gaitu.

1991–2014
Marika Vidiņa (1991–1993;  1994–1996)
Ilmārs Zvirgzds (1993–1994)
Arnis Bušs (1996–1998)
Artis Burovs (1998 – 2008)
Didzis Stilve (2009-2014)

Ērģelnieki

Kārlis Aleksandrs Hermanis (1847–1928) – Bolderājas baznīcas ērģeļu būvnieks un pirmais draudzes ērģelnieks no 1875. gada.
Heinrihs Rubīns – ērģelnieks (līdz 1927) un skolotājs, vadīja draudzes kori un Svētdienas skolu; noturēja arī dievkalpojumus.
Amatnieks 1927–1934;
Pēteris Ābols;
Ērika Krūmiņa 1935–1949;
Grundulis 1949–1951;
Hermīne Grigule 1951–1958;
Trīne Girgensone 1959–1960;
Karina Tiltiņa 1960–1961;
Edīte Tiltiņa 1961–1967;
Mirdza Smilškalna 1967–1977;
Zenta Vēciņa (no 1978); prof.
Andris Vītoliņš (no 1995).

Altārglezna

Nezināma autora kopija no Pītera Paula Rubensa  (Peter Paul Rubens) gleznas „Kristus pie Krusta”, kas izgatavota  19. gs. 80. gados. Glezna tiek neglābjami sabojāta ugunsgrēkā, un tās vietā tiek nodota jauna un pašlaik dievnamā esošā altārglezna – kopija, kura izpildīta pēc P. P. Rubensa gleznas „Kristus pie Krusta” reprodukcijas no gleznu albuma  „Das Grosse Marienbuch” (1965). Kopija izpildīta 1992. gadā, tās autori ir Natālija Jātniece un LMA emer. prof. Andris Začests. Ir vērojamas vairākas atkāpes un novirzes salīdzinājumā ar oriģinālu

Pēc traģiskā ugunsgrēka 1973. gadā māc. Jānis Smilškalns ar Konsistorijas atļauju lūdz Sv. Jaunās Ģertrūdes baznīcas draudzes padomei dāvināt vai aizdot K. Miesnieka gleznu „Dienišķā maize”. Sv. Jaunās Ģertrūdes baznīca to aizdeva. Virs svētbildes tika novietots uzraksts „Gods Dievam augstībā”, kas pirms ugunsgrēka bija lasāms astoņstūru ierāmējumā virs baznīcas galvenām durvīm. 1978.g. baznīcas telpa bija izdemolēta un sabojāta. K. Miesnieka glezna „Dienišķā maize” tika nodota restaurēšanā un pēc tam atdota Jaunajai Ģertrūdes baznīcai. Bolderājas draudzes svētbildes vieta tika drapēta ar gaiši zilu drānu, virsū novietoja koka krustu apgaismojumā.

Kā Dievs sargājis Bolderājas baznīcu cauri laikiem

1917. gadā Bolderāja un Daugavgrīva bija ieslēgtas lielā ugunsgrēkā, kad, krievu karaspēkam atkāpjoties, tika aizdedzinātas milzīgas kazarmas un kroņa ēkas, koka fabrika un koka tilts pār Daugavu. Fabrikas evakuētas un izpostītas. Nāca okupācijas – Bermonta laiks. Daudzi cilvēki atstāja savas mājas, bet Bolderājas draudze pastāvēja.

1969. gada 2. novembrī plosījās vētra – stihija. Cēlās lieli ūdens plūdi, tika norautas elektriskās spuldzes, laivas tika izmestas uz pļavu. Daugavgrīvā evakuēja iedzīvotājus. Bolderājas katoļu baznīcai tika norauts tornis un iedragāts jumts. Visa Lielā iela bija pārplūdusi, ūdens viļņojās kā jūra. Mājām bija izsisti dēļi. Mūsu baznīcu nebija skārusi ne pilīte ūdens – tas bija tikai līdz slieksnim. Tā stāvēja stalta visās briesmās. 

Liela nelaime baznīcai notika 1973. gada 23. janvārī, kad ļaunprātīgi tika izlauzti logu stieņi un sakristejā uz galda iedegta svece. Durvis attaisītas, un uguns pa aizkariem bija izplatījusies baznīcā. Sakristejā izdega jumts un sāni. Dega arī baznīcas jumts. „Kad baznīcas kaimiņi man paziņoja, ka degot baznīca, negribēju ticēt. Kad gāju pāri sliedēm, tad redzēju, ka iekrīt sakristejas jumts. Dūmu mutuļi lauzās cauri visai baznīcas zālei, uguns liesmas šāvās no baznīcas jumta un torņiem”, – savās atmiņās rakstījusi Lilija Tripkas kundze. Bija izsauktas 12 ugunsdzēsēju mašīnas. Ieejot baznīcā, konstatēja, ka abi altāri nav cietuši. Bet stipri cietusi bija altāra glezna „Kristus pie krusta”.

Šis ugunsgrēks notika gandrīz 100 gadus no baznīcas celšanas un iesvētes.

Atjaunošanas darbi noritēja 1973.–1974. gadam.

1974. gada pirmajā Adventa svētdienā noturēja pateicības dievkalpojumu Dievam par godu un pateicībā par padarīto darbu